Muzeju nakts – 2017. gada 20.maijā

Laika rats nerimstoši griežas – kas šodien jauns, rītu vecs un atkal jauns, un atkal vecs.

Muzeji visā pasaulē, vācot un glabājot, cenšas laika ratu bezcerīgi, ja ne pagriezt atpakaļ, tad vismaz palēnināt vai apturēt tā gaitu. Tas ir pretēji dabiskajai kārtībai – lietas rada, lai tās lietotu un visbeidzot izmestu. Bet mums patīk atskatīties pagātnē, jo drošāk dzīvot, ja ir uz kā balstīties. Pirms mums daudz kas ir bijis, pēc mums daudz kas būs. Mēs neesam vieni, lai arī laika rats steidz uz priekšu. 

Muzeju centienus glābt laika rata samalšanai domātās lietas un notikumus var vērtēt dažādi. Piemēram, dzejnieka Eduarda Veidenbauma uzskati par mantas krāšanu ir strikti noliedzoši, tomēr tas nav traucējis dibināt tikai viņam veltītu muzeju un ar lielu rūpību vākt un glabāt katru dzejniekam piederējušo mantu. Kam taisnība – Veidenbaumam? Muzejam? 

Šogad Muzeju naktī domāsim par laiku, skaitīsim laiku un vizualizēsim laiku! 
​Un vienlaikus pieminēsim «mūžīgi jauno» dzejnieku VEIDENBAUMU, kam apaļi 150. 
Laiks ātrāki steidzas kā vagona rats,
​Nes sāpes, nes priekus, kā kuram.
Man uzklausāt, biedri, man dievīga acs,
Man zinību vairāk kā buram.

Te pasaulē cilvēku milzīgais bars
Ar mūžīgām rūpēm vien kaujas,
Caur rūpēm tik retam mirdz laimības stars,
Un kapā grimst cerības straujās.

Un izrādās galā, ka viss bijis nieks,
Ko cerību pilns tu reiz krājis,
Ka darbs, ko te strādājis, – muļķīgs un lieks,
Viss beidzies un postā tik gājis.

Tad atdariet acis un skatāties, rau!
Bez rimšanas izkapti trītu
Skrien nāve starp dzīvajiem; ķīlu tev nav,
Ka nemirsi šodien vai rītu.

Vēl diena ir gaiša, vēl ziedoņa laiks,
Lai iedzeram, sen jau mums slāpes!
Un dzersim, līdz kapsētas dzīvoklis baigs
Mums aiztaupīs paģiru sāpes.

(E.Veidenbaums)

Muzeju nakts afiša